Komponists - Uldis Lapsiņš / Vārdi - Gunārs Krieviņš / Andrejs Lihtenbergs un Latvijas radio Sieviešu vokālais ansamblis / Latvijas televīzijas un radio estrādes orķestris Alņa Zaķa vadībā / Andrejs Lihtenbergs (22.05.1938. Rīgā–1979.01.? Lapmežciemā, apbedīts Jaundubultu kapos)
Pēc 35. pamatskolas beigšanas A. Lihtenbergs iestājās Rīgas piensaimniecības tehnikumā. Pēc tā absolvēšanas komandēts darbā uz Krieviju, pēc atgriešanās mainīja profesiju – darbojās par pasākumu organizētāju, līdz tika iesaukts armijā. Dienesta laikā Andrejs iemācījās dziedāt, pavadot sevi uz ģitāras. Pēc armijas A. Lihtenbergs iestājās Rīgas Politehniskā institūta aparātu būves un automātikas fakultātes vakara nodaļā. Pa dienu strādāja par autoatslēdznieku, vakaros mācījās, kā arī dziedāja vīru korī. Nodibināta ģimene, kurā 1961. gadā dzimusi meita Daiga, pēc dažiem gadiem laulība šķirta.
60. gadu sākumā A. Lihtenbergs kļuva par solistu Rīgas rajona kultūras nama estrādes orķestrī Baložos. Pēc institūta beigšanas viņš strādāja par konstruktoru Ķīmiskās rūpniecības uzņēmumu celtniecības konstruktoru birojā, darbu apvienojot ar dziedāšanu brīvajā laikā. Viņa dotības pamanīja Ivars Mazurs un uzaicināja jauno dziedātāju uz savu estrādes un džeza mūzikas orķestri “Armatūra”. Vēlāk tas pārcēlās uz kultūras namu “Draudzība”. 1969. gadā Rīgas Radio komisija atļāva viņam piedalīties ierakstos, turpmāk A. Lihtenbergs radio studijā ieskaņojis vairākus desmitus (ap 100) latviešu, padomju un ārzemju autoru dziesmu.
70. gadu sākumā A. Lihtenberga talantam uzmanību pievērsa arī Raimonds Pauls. Veidojot jaunu ansambli (1972), R. Pauls dziedoni uzaicināja piedalīties dažos ierakstos, vēlāk A. Lihtenberga balsij sacerēja dažas dziesmas (“Dāvā smaidu”, “Tautas acis” – ar šo patriotisko dziesmu A. Lihtenbergs pēdējos gados noslēdza savus koncertus). 1973. gadā A. Lihtenbergs ar panākumiem piedalījās VEF kultūras pils orķestra un solistu rēvijā “Spīdola maina vilni”, koncertējot visā Latvijā. Tā paša gada rudenī viņš Lapmežciema zvejnieku kolhoza klubā izveidoja vokāli instrumentālo ansambli “Selga”. Par grupas vadītāju kļuva Aldis Ermanbriks, jo A. Lihtenbergam nebija oficiālas muzikālās izglītības, viņš nepazina notis un melodijas mācījās pēc dzirdes. “Selga” drīz vien iekaroja popularitāti visā Latvijā, A. Lihtenbergs koncertos dziedāja gan solo, gan duetā ar Māru Krievkalni, kā arī Annu Bulu. 1974. gadā par “Selgas” muzikālo vadītāju kļuva Zigmunds Lorencs. Repertuāru papildināja viņa, kā arī grupas basģitārista Aivara Zītara kompozīcijas, ārzemju hiti.
1977. gadā dziedātājs apprecējās otro reizi, sieva Rasma bija pēdējā, kas 20.01.1979. A. Lihtenbergu redzēja dzīvu. Viņa mirstīgās atliekas tika uzietas 25.(?) februāra rītā Čūsku kalniņā pie Bigauņciema. Kriminālprocesā netika atrasti pierādījumi vardarbīgai nāvei, tika pieņemts, ka dziedātājs izdarījis pašnāvību pakaroties. Par vienu no iespējamiem iemesliem tika minētas represijas, ko grupa “Selga” piedzīvoja pēc skandāla saistībā ar koncertu Saldū 1978. gada rudenī. Sekoja polemika presē un aizliegums uzstāties ārpus kolhoza robežām. Minētas arī versijas par VDK represijām pret patriotiski noskaņoto dziedoni, taču nevienai no hipotēzēm nav dokumentālu pierādījumu, jo krimināllietas sējumi pēc suicīda konstatācijas iznīcināti.
Savādo nāves apstākļu dēļ A. Lihtenberga daiļrade kļuva par tabu, viņa vārds vairs netika pieminēts presē, ieraksti televīzijā izdzēsti, radio pārstāja raidīt dziedoņa ieskaņojumus.
