Sociālajos tīklos visai strauji jau atkal izplatījušies video ar kārtējiem pamanītiem lāčiem Latvijas mežos. Šoreiz vien ar dažu dienu starpību, tos sastapuši un iemūžinājuši divi valcēnieši. Lai arī abi visai daudz laika pavada mežā, šī bija pirmā reize, kad savvaļā aci pret aci satikti divi lācēni. Sajūtas un emocijas tajā brīdī bijušas dažādas - gan satraukums, gan prieks vienlaikus.
Valcēnieši Eduards Rācenis un Astra Kalve lācēnus pamanīja Valkas pagasta mežos. Eduards atceras - kad izkāpis no automašīnas, dzirdējis līdz šim nedzirdētu skaņu. Vēl neko nenojausdams, devās savās darba gaitās, bet skaņa atkārtojās vēlreiz.
“Tagad es zinu, kas tā par skaņu ir. Tā ir, kad lācis kāp kokā. Bija pakāpies apmēram trīs metrus priedē un skatījās uz mani, un tur bija arī otrs,” atceras Eduards.
Bailes tajā brīdī nav izjutis. Drīzāk bija prieks savām acīm ieraudzīt lāčus. Apzināti iegājis arī vējā, lai lācēni viņu sajustu un pamanītu, un paši nobītos. Tā arī noticis. Lācēni palika domīgi un piesardzīgi. Tā kā ne vien darbs saistīts ar mežiem, bet pats ir arī mednieks, dzīvniekus redz bieži, taču par lāču klātesamību līdz šim vien secinājis pēc pamanītajām pēdām un koku skrāpējumiem, kā arī piefiksētā meža videokamēras.
“Zinot to, kāda vispār tā lāča daba ir, tad es arī kaut kādā ziņā sapratu to, ka mātei nevajadzētu būt tuvumā, jo, ja māte būtu tuvumā, tad noteikti būtu aizvedusi viņus projām. Ja viņi dzimst, man liekas, tas ir pats pavasara sākums, tad viņi ir pusotrgadnieki,” secina valcēnietis.
Vien pāris dienas vēlāk, Astra Kalve, visticamāk, tos pašus lācēnus pamanīja, lasot mellenes. Pirmajā brīdī bijis nedaudz bail un domājusi tikai par to, kā atrāk tikt līdz savai automašīnai. Raitā solī devusies prom, bet lācēni viņai sekoja: “Pamanu, ka kaut kas uz mani skatās. Domāju, ka kāds ogotājs, sēņotājs paņēmis suni izskrieties. Nē, tur vēl viena galva. Tad es sapratu, ka tie ir tie slavenie lācēni. Kad jau pie mašīnas, tad drošībā. Tā arī viņi man atnāca līdz pašai mašīnai. Palika 20 līdz 30 metrus no mašīnas. Ēda mellenes, spēlējās, nelikās traucēti. Kādu pusstundu es apmēram viņus vēroju. Pēc tam viņi aizgāja. Izgāja ārā uz ceļa, ēda vēl zāli un lapas, un aizgāja.”
Tā kā abi valcēnieši visai daudz laika pavada mežā, ir arī intersējušies, kā uzvesties un rīkoties, ja pamanīti lāči. Esot mežā, pirmkārt, ik pa brīdim ir jārada kāds troksnis, lai, ja dzīvnieks ir kaut kur tuvumā, sadzirdētu un netuvotos. Bet, ja satikšanās ir jau notikusi, tad galvenais ir saglabāt mieru, nebaidīt vai nedzīt prom pašu dzīvnieku, arī pašam neskriet prom, jo dzīvnieks to var uztver kā medījumu un dzīties pakaļ.
Elīna Lapiņa, Emvats Mosakovskis, ReTV
