Jēdziens pārbaudīt šāviena rezultātus pie mums vairāk vai mazāk ir iedzīvojies un tam ir praktisks ekvivalents - vienmēr pēc tam, kad dzinājmedībās ir šauts, autors un kāds no kolēģiem aiziet uzmest aci, vai ir asins piles.
Ja asinis nav uzreiz atrodamas, daļa atmet ar roku. Sak` tad jau būs gājējs. Nedaudz mazāks procents mednieku pārbauda šādus šāvienus un ieiet mežā kādus 50 - 100 metrus. Vēl mazāk mednieku turpina meklēt tālāk vai uzskata par pareizu ņemt talkā medību suni.
Tie, kuri iegulda laiku suņu apmācībā un meklē pa pēdām, kamēr atrod vai pavisam zaudē cerību, ir mazākumā, bet katrs medījums ir tā vērts, lai to meklētu. Ja jau cilvēks medī, viņam ir jāpieliek visas pūles, lai medījumu atrastu un izmantotu. Citādi plinte jāliek seifā un jāaudzē kāposti. Tie noteikti nekur neaizmuks!
Pirms doties meklēt stirnu, marķierī tika ierakstīts datums, kā to paredz medību normatīvie akti. Kad dzīvnieku atrada, pirms to pārvietoja no nomedīšanas vietas, tam tika uzlikts marķieris.
Lasi un abonē žurnālu Medības: [ Ссылка ]
