"Kad skatos izrādi televīzijā, vīrs parasti saka – lūdzu, izej ārā vai apklusti, jo es suflēju bez eksemplāra... Un ja aktieris parasti stāsta, ka viņa mūžīgie sapņi jeb nakts murgi ir par to, ka nav kostīma vai viņš nezina tekstu, manos sapņos man ir citas izrādes eksemplārs, un es pēkšņi nezinu, kas jāsaka. Tā ka arī šajā profesijā ir profesionālie sapņi jeb murgi," intervijā Ievai Strukai sirsnīgi smej Latvijas Nacionālā teātra sufliere Ilze Meškova, ar kuru šonedēļ tiekamies raidījumā "Šņorbēniņi".
Garajā darba mūžā sakrāti raibu raibie stāsti... Šobrīd Ilze Meškova ir vienīgā profesionālā sufliere Latvijas dramatiskajos teātros. Divdesmit gadu garumā sēdējusi sufliera "gliemežvākā" skatuves vidū, pēc teātra restaurācijas Ilzes ierastākā darbavieta ir Lielās zāles labajā pusē. Starp citu, viņai nav sveši arī šņorbēniņi, par kuriem Ilzei ir savas atmiņas: "Šņorbēniņi man saistās ar mirkli, kad mamma, būdama aktrise, mani maziņu uzveda augšā šņorbēniņos... Man likās - ak, Dievs, cik es esmu augstu, cik skatuve ir zemu un aktieri - maziņi. Man trīcēja kājas, bet tas likās tik fascinējoši - no augšas skatīties uz visu kā tādā brīnumā..."
Ieva Struka: Gatavojoties mūsu sarunai, ieskatījos profesiju klasifikatorā un secināju, ka tava profesija – suflieris – neparastā kārtā tomēr tajā ir! Esi oficiāli iegrāmatota kā "citi mākslas un kultūras speciālisti". Cik man zināms, dramatiskajos teātros esi palikusi vienīgā. Kā ir visu mūžu nodarboties ar to, ar ko neviens cits nenodarbojas?
Tu man uzdod ļoti sarežģītu jautājumu... (smejas) Tas vienkārši ir tāds darbs. Es to strādāju un esmu pie tā jau pieradusi.
Bet kāpēc negribas to pamest? Ar ko šis darbs tev ir interesants?
Pirmkārt, tas ir teātris, un tas ir darbs ļoti tuvu skatuvei – ar aktieri, ar režisoriem, un ļoti interesanti ir būt klāt tad, kad izrāde tiek veidota – ja varu palīdzēt aktierim un būt noderīga tieši teksta apgūšanā. Ir interesanti arī būt kopā ar labu dramaturģiju. Nevaru tev precīzi noformulēt...
Bet vai esi domājusi par to, kā citos teātros bez tā var iztikt? Vai arī Nacionālā teātra aktieriem ir sliktāka atmiņa?
Nē. Suflieri ir bijuši visos laikos, sākot ar ļoti seniem laikiem.
Suflieri bijuši visos teātros, un mums savulaik bija pat divi – tolaik suflieris bija arī mēģinājumu telpā, un tas bija pat svētīgāk, jo tad tomēr vairāk un labāk varēja patīrīt tekstu.
Jo tad, kad aktieris jau ir uz skatuves, viņš no teksta kaut ko jau ir iemācījies. Sākas mizanscēnas un ir brīži, kad es aktierim traucēju, bet brīžiem atkal ļoti palīdzu. Ir aktieri, kas saka – tu man saki priekšā visu, es no tevis mācos, un tad, kad būšu apguvis, tad es tev teikšu – stop. Kad bijām divi, suflieris bija visās izrādēs. Tagad suflieris ir tikai pirmajās trijās pirmizrādēs. Ja ir divi sastāvi, tad katram sastāvam divās izrādēs. Un tad jau aktieri spēlē paši – bez sufliera palīdzības. Bet tad, kad ir pārtraukums, piemēram, izrāde nav bijusi mēnesi, tad gan atkal suflieris ir kā drošības sala.
Šobrīd suflieris izrādes laikā atrodas Lielās zāles aizkulisēs labajā pusē, ja skatāmies no skatītāju skatupunkta. Vai es pareizi saprotu, ka senākos laikos sufliera "gliemežvāks" bija skatuves vidū? Vai arī to esmu izdomājusi, skatoties no citu teātru paraugiem?
Tas tā ir bijis, jā, un šajā tā saucamajā
sufliera būdā esmu sēdējusi divdesmit gadus... Tas gliemežvāks – tā jau ir tikai virspusīte. Jo tā būda bija tāda mazītiņa – krēsla platumā. Mans deguns nesniedzās līdz skatuves malai – tikai acu augstumā. Bija tāda maza metāla lampiņa – ja pieliecies, varēji arī pieri apsvilināt.
Tad, protams, aktieri labāk varēja redzēt, bet nu – visi putekļi nāca virsū un varēja iedzīvoties arī klaustrofobijā, sēžot tik šaurā telpā – citreiz taču cēliens iet divas stundas! Tas sevišķi patīkami nebija, bet vieglāk katrā ziņā bija – tad redzēja aktiera acis.
Tiešām acis, nevis kājas?
Kad atliecu galvu, redzēju arī acis. (smejas)
Kā tas bija – skatīties izrādi no tik ļoti īpatnēja leņķa? Jo nav jau tā, ka tu suflējot skaties tikai lugas eksemplārā.
Eksemplārs un galva augšā. Galva lejā, galva augšā. Var skatīties, bet sajūta ir tāda, ka tu ļoti labi redzi aktieri, un viņš ir tik liels...
Reiz bija situācija, kad man šausmīgā panikā nācās ielēkt izrādē "Ar būdu uz baznīcu", jo Svetlana Bless bija saslimusi, būdā bija otrs suflieris. Pēc tam, kad klanījāmies, skatos – izrādās, esmu pavisam maziņa, tālu un dziļi apakšā.
Jo sēžot būdā sajūta bija tāda, ka tas aktieris mani redz ļoti labi. Tātad arī aktieris mani redzēja kaut kur apakšā, tajā būdiņā, kā tādu mazu, mazu knislīti. Bet nu – dzirdēt varēja normāli.
Kad šādu veidojumu nojauca?
Kad bija teātra restaurācija un remonts.
Arī tagad tev izrādes jāskatās ļoti īpatnējā leņķī – tu tās redzi to tikai no sāna, vienā virzienā.
Vietiņa, kur sēžu, ir ļoti šauriņa, bet reizēm, kad aizbūvētas dekorācijas, šī vieta pavisam ir ciet.
Patlaban izrādē "Tukšais zieds" esmu iespraukusies starp priekškaru un gaismotāju tre...
