AR MANI DRĪKST VIEN DZEJĀ PARUNĀT
No rīta pamosties,
Ko dzejā uzrakstīt.
Kaut tāpat vien –
Lai rasa uz tā krīt.
Lai trijstūrim
Ir stūru vismaz četru.
Lai zāle paaugas
Par vienu milimetru.
Tik rakstīt dzejolīti,
Sirds lai dzīvāk rit
Un vārdu apustuļu
Nav vien divpadsmit.
Piedz.
Kur rodas dzejolīts,
Tur mūžība vēl klāt.
Ar mani drīkst
Vien dzejā parunāt.
Lai tev ne tīmeklī,
Kur vārdu triljons mirst,
Bet papīrā kā klintī
Dzeju cirst.
Ik rītu piecelties,
Lai kāds ir katrs rīts,
Un Dievam lūgt,
Lai rakstās dzejolīts.
Viss dzīvais pulsē –
Ir dzejolīts tavs pulss.
Kur dzejas nav,
Kungs – pļāpa Belcebuls.
Piedz.
Simts gadu dzejnieki
Kā traki pantoja.
Nu dzeja kapos dus,
Ko tauta mantoja.
Kad uzrakstīsies tev
Jau atkal dzejolīts,
Tas būs kā vainadziņš,
Kas diždzejniekiem vīts.
Tā vainadziņš
Pie vainadziņa klāt,
Un būs ar tiem
Ko dzejā parunāt.
Piedz.
Nekas, ka velēnām
Tie segti kapos trūd –
Reiz radīts dzejolīts
Nemūžam nepazūd.
Pat putni čivina,
Kur Ojārs, Imants dus,
Un novītero mums
Šo abu dzejoļus.
Piedz. 2X
Kaspars Dimiters 12.07.2022
