Mūzika: Imants Kalniņš
Vārdi: Māris Čaklais

Tā man mūžam ir mīkla,
tikai liktens to zin,
vai tās mēles tur tīklus
vai vien mežģīnes pin.

Bet tu, re, kā cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.

Atliek iet man, kur vedīs
vienreiz iesāktais ceļš.
Man ir sudraba ķēde,
nu, bet dzīve no dzelzs.

Čūska līdzīga kokam,
mīlai līdzīgs ir vilts.
Viss man izslīd no rokām
tā kā nagla vai smilts.

Tomēr, tomēr cauri dienām
viņas galvā staro viņš -
pomeranču, pomeranču,
pomeranču vainadziņš.

свернуть