Meža vidū un gana tālu no Smiltenes–Gulbenes šosejas, egles un lapu koki ieskāvuši novārtā atstāto pareizticīgo baznīcu Galgauskas pagastā. Tā vilina daudzus - iedzīvotāji to brauc skatīties un fotografēt.
Par šo celtnes vēsturi ir zināms maz. Vēl aptuveni pirms 50 gadiem šajā baznīcā bijusi aitu kūts. Tēlnieks Ivars Drulle stāsta: “It kā draudze tiek uzskatīta par avīm, aitām un galvenais gans ir Jēzus Kristus. Šeit tās aitas tika turētas tīri tādā fiziskā nozīmē.”
Tas noticis sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados – neilgi pēc tam, kad baznīca darbību beigusi. Zināms, ka 1960. gadā baznīcā notikušas pēdējās laulības. Dace Lubāne skaidroja – izsūtījumu dēļ padomju laikā draudze vairs neesot bijusi tik kuplā skaitā.
Baznīca joprojām ir vaļā. No tā, kas tur bijis pirms gandrīz 200 gadiem, nekas daudz nav palicis pāri. Ivards Drulle stāsta, ka baznīca bijusi izgleznota ar gleznojumiem. Viņš baznīcu iepazinis aptuveni pirms septiņiem gadiem. “Tas bija tik neparasti, tas bija viens no dīvainākajiem skatiem, kādu es savā dzīvē esmu redzējis – sēņo mežā un tavā priekšā iznirst īsta, reāla baznīca. Un tad tā vieta mani neatlaida,” viņš atminas.
Šajā baznīcā tēlnieks sāka realizēt savas mākslinieciskās idejas. No papīra un koka skulptūrām izveidoja Lieldienu dievkalpojumu. Tīrot baznīcu, starp kūts mēsliem un atlūzām atrada pat Jēzus figūriņu.
Vēl senākā vēsturē no šīs vietas zuduši dažādi atribūti. Par pazudušajiem sudraba svečturiem un baznīcu zvaniem ReTV Ziņām stāsta Dace Lubāne. Viņa pauž, ka lielākais zvans esot bijis tik liels, ka zem tā varējis nostāties pat cilvēks. Baznīcas centrā bijis izgaismojošs lukturis, kurā bijušas 320 sveces, taču tas padomju laikā pazudis nezināmā virzienā.
Vēl Galgauskas bibliotēkas literatūra vēstot – visdrīzāk baznīca celta no iedzīvotāju ziedojumiem, un 20. gadsimta sākumā turp bijusi vislielākā rosība. Dace Lubāne, Galgauskas bibliotēkas vadītāja, stāsta: “Reizi mēnesī notikuši dievkalpojumi un cilvēku esot bijis tik daudz, ka lielā baznīcas zāle bijusi tik pilna, ka tur pat visi nesagājuši.”
Ivars Drulle, runājot par rosību šobrīd, pauž, ka apmeklētāji tur mēdzot atstāt papīra kafijas krūzes un izsmēķus, baznīcas priekštelpas sienas tiek izmantotas kā viesu grāmata – tur ieskrāpējot savus iniciāļus.
Baznīca tagad ir bez saimnieka. Arī tās izskats (bizantiešu stils ar sīpolveidīgiem torņiem) Latvijai nav ļoti raksturīgs. Bet visvairāk tā šķiet savdabīga, jo atrodas nomaļus.
