14.jūlijā astoņu gadu vecumā mūžībā aizgājis Jēkabpils kinologa Ginta Vuškāna suns Drako – Valsts policijas dienesta suns, kurš vienīgais visā Valsts policijas iestādē Latvijā bija apmācīts un meklēja gan ieročus, gan sprādzienbīstamas vielas. Dienesta suņi ar šāda veida specializāciju tagad ir tikai Robežsardzē, savukārt Militārajā policijā strādā suņi, kas apmācīti tikai sprāgstvielu meklēšanā. Ja agrāk Valsts policija nepieciešamības gadījumā varēja iesaistīt darbā Drako no Jēkabpils, tad tagad policijai jāsadarbojas ar Robežsardzi, bet tas nozīmē, ka suņi ne vienmēr ir pieejami uzreiz.
Kinologs Gints Vuškāns stāsta, ka Drako pēkšņi saslima. Lai gan ārsti centās glābt suņa dzīvību, veicot operāciju, Drako nepilnas trīs dienas pēc operācijas aizgāja no šīs pasaules. Drako aiziešana ir liels zaudējums gan visai Valsts policijai, gan Ginta Vuškāna ģimenei, kam Drako bija mīļš un tuvs ģimenes loceklis. Gints dažu mēnešu laikā zaudējis jau otro suni – šī gada aprīlī vecuma dēļ mūžībā aizgāja Dogijs, kurš arī bija Valsts policijas dienesta suns. Tagad Gints visas rūpes velta savam sunim Darvinam, kurš joprojām strādā Valsts policijā un meklē nelegālās akcizētās preces, kā arī ģimenes mīlulei Deizijai, kura gan nav dienesta suns, bet saimniekiem tikpat mīļa un svarīga.
Drako saimnieki sociālajos tīklos publicējuši aizkustinošu vēstuli, ko Gints Vuškāns atļāva pārpublicēt arī portālā www.jekabpilslaiks.lv:
“Vēstule no Drako.
Kāpēc tāds vārds!? Jāprasa manam saimniekam un pāriniekam Gintam. 14.jūlijā es, visiem negaidot, saslimu un pēkšņi aizgāju... Ārsti centās, bet man nepietika spēka. Tas bija šoks visiem maniem mīļajiem, kā arī kolēģiem Valsts policijā.
Man bija 8 gadi. Cits teiktu – daudz, cits – vēl varētu strādāt un strādāt. Mana ģimene un saimnieks Gints, kuru es ļoti mīlēju, teiktu, ka es biju ļoti noslēgts un ieturēts suns, ne tāds kā visi citi.
Man ļoti patika mans darbs un vēl vairāk man patika atrast to, ko meklēju. Lai jūs vairāk saprastu, ar ko es nodarbojos, es biju Valsts policijas dienesta suns, kura pienākumos bija meklēt sprādzienbīstamas vielas un ieročus. Nereti es piedalījos arī bīstamu personu aizturēšanas pasākumos. Ar savu pārinieku Gintu esmu bijis dažādās valstīs: Baltkrievijā, Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Holandē, Igaunijā un Lietuvā. Piedalījos starptautiska mēroga sacensībās, “Ēnu dienās”, bet no darba brīvajos brīžos labprāt izklaidēju bērnus, rūpējos par kārtību dažādos pasākumos. Sadarbojos ar visiem Latvijas dienestiem, vispār es biju baigais “pipars”! :) Savas karjeras laikā esmu atradis ļoti daudz sprādzienbīstamu vielu. Iespaidīgākā meklēšanas operācija notika pagājušajā gadā, kuras neveiksmes gadījumā sekas varēja būt ļoti nopietnas.
Man ļoti, ļoti patika ūdens, it sevišķi vasarā, kad bieži braucu uz ezeru vai jūru. Pie mājām man bija dīķis, kurā varēju veldzēties, kad vien ienāca prātā, arī brīžos, kad neļāva. Kā jau lielākai daļai suņu, mana mīļākā manta bija kociņš – nereti tā bija malkas pagale, kas knapi ielīda mutē!
Mājās man palika sīkā “māsa” Deizija un jaunākais brālis Darvins, kurš turpinās dienestu citā jomā. Man jūsu pietrūks, bet es jūs vērošu no augšas. Paldies visiem, kas bija kopā ar mani tik grūtā brīdī! Vau!!”
