Reiz kāds nejauši satikts paziņa Sokrātam teica: – Vai Tu zini, ko es tikko dzirdēju par Tavu draugu? – Pagaidi, mirkli, – atbildēja Sokrāts. – Pirms man ko stāsti, es gribētu, lai Tu veic nelielu testu. To sauc par trīskāršā filtra testu. – Labi, piekrita paziņa. - Pirmais filtrs ir patiesība. Vai Tu esi pilnībā pārliecināts, ka tavs stāsts ir patiess? – Nē, vīrs atbildēja, patiesībā es tikai dzirdēju par to. – Labi, teica Sokrāts, tātad tu īsti nezini, tā ir taisnība vai nē.
Tagad lietosim otro labuma filtru. Vai tas, ko Tu grasies stāstīt par manu draugu, ir kaut kas labs? – Nē, gluži otrādi, skanēja atbilde. – Tātad, – turpināja Sokrāts, – tu gribi man stāstīt kaut ko sliktu par manu draugu, bet Tu neesi pārliecināts, vai tā ir taisnība.
Vēl atlicis pēdējais testa filtrs. Proti, noderība. Vai tas, ko Tu man gribi stāstīt par draugu, varētu būt man noderīgs? – Laikam nē, atbildēja samulsušais paziņa. – Labi, secināja Sokrāts. – Ja tu gribi man stāstīt par manu draugu kaut ko, kas nav ne labs, ne patiess un pat ne noderīgs, tad kamdēļ to vispār teikt?
Tiešām – kāpēc ? Kāpēc mēs visi ik pa brīdim sev neuzdodam šādu jautājumu? Kāpēc visur pasaulē vispirktākie ir tieši dzeltenās preses izdevumi, kāpēc internets nav pārpludināts ar pozitīvo ziņu portāliem, kāpēc mēs stundām varam šausmināties par citu nodarījumiem, labprāt pieverot acis paši uz savējiem. Kādam mērķim gan mēs lietojam savu mēli – šo asāko no iespējamiem ieročiem? Gudrais Sālamans saka, ka lēnīga mēle ir dzīvības koks, bet melīga ievaino sirdi. Kāda ir tava mēle, klausītāj?

свернуть