Duntavu ģimene - Arvīds, Laura, Jēkabs un Melānija - jau gadu ir pārcēlusies no pilsētas uz laukiem - Vietalvu, kur iegādājušies veco “Bites” pienotavu, kas pēc izskata nemaz neatgādina pienotavu, bet gan muižu. “Vecā Bites pienotava. Principā pēc pieciem gadiem aprit simts gadi. Savā laikā būvēta pēc augstākiem standartiem - Dāņu projekts. Ieguglējot, vietējais vēsturnieks savācis daudz informācijas, ir diezgan interesanti,” saka pienotavas “Bite” saimnieks Arvīds Duntavs.
Arvīds stāsta, ka pienotavas lēmums par būvniecību bijis jautrs - Zemnieku koorperatīvā, kad bija jālemj par pienotavas celšanu, mazie zemnieki iebilda, bet lielie uzsvēra, ka vajag. Kādā vakarā, kad tika sasaukti visi zemnieki uz sanāksmi, lai parakstītos par pienotavas celšanu, mazie govjkopji tā arī nevarēja iebilst pret to, jo viņiem vajadzēja doties uz vakara slaukšanu, tikmēr turīgākie zemnieki vienbalsīgi nobalsoja par būvniecību. Pienotava darbojās līdz 2003. gadam. Kā vairums ēkām, kas pārtraukušas savu darbību, arī šī nebija bez izņēmuma. Viss, kas ir derīgs, tika izvākts laukā. Arvīds Duntavs: “Nopirkām, te visi logi bija aizmūrēti ciet. Bija tāda tumsa. Nonākot pagrabā, uzreiz apmaldījies. Pa kurieni esi ienācis, netiec vairs laukā. Agrāk bija trepes no tornīša. Tās bija nākušas līdz pašam pagrabam, arī pēc kara laikos ietaisījuši siernīcas vannas.”
Dzīvojot Jelgavas novada Ozolniekos, saprata, ka pietiek strādāt citiem, jādomā par savu biznesu. Viņu sapnis ir atvērt viesnīcu. Tad sākās lielie meklējumi - meklēja tādas mājas, kas ir vecas un pamestas, jo tām ir savs šarms. Šajā vietā bija vienreiz iebraukuši, bet neizskatīja kā variantu. Pēc kāda laika liktenis izspēlēja savu kārti un nonāca vēlreiz turpat.
Kad gads šeit ir nodzīvots, Arvīds ar Lauru saka - mēs nedomājām, ka būsim šeit. “Plāns jau bija, ka tad, kad aiziesim pensijā, varbūt pēc desmit gadiem. Šeit ir tā, kad atbrauc uz šo vietu, gribas šeit būt. Gribas to, gribas darīt to. Gribas visu ātrāk dabūt gatavu. Beigās mēs braucām atpakaļ uz mājām kā projām no mājām. Visi, kas atbrauc, visiem te tā patīk. Baigi ievelk šī vieta. Katrai mājai ir savs cilvēks. Tā ir mūsu māja, tai mājai esam mēs. To sajūtu es nevaru aprakstīt.”
Pirmais sāka dzīvot Arvīds, pēc tam pievienojās arī sieva un bērni.
