Kāds ir mākslinieka uzdevums? Kas ir Tots un kāda ir viņa loma mūsdienās? Kurš ir devējs un ņēmējs mākslas procesā? Daži no jautājumiem, par kuriem Kultūras rondo studijā pārrunājam ar Nacionālā teātra jauniestudējuma  „Spēlēju, dancoju” radošo komandu – dramaturģi Justīni Kļavu, režisoru Elmaru Seņkovu un aktieri Egonu Dombrovski (Trejgalvis).

14. septembrī uz Latvijas Nacionālā teātra lielās skatuves pirmizrāde Raiņa un Justīnes Kļavas muzikālajai satīrai "Spēlēju, dancoju" Elmāra Seņkova režijā.

Raiņa luga "Spēlēju, dancoju" pirmo reizi iestudēta tieši uz Nacionālā teātra skatuves. Kopš tā laika pagājuši 102 gadi, un nu slavenais Raiņa sacerējums pārradīts, mūžīgo velna riju, kur norit darbība, no aizlaikiem un simt gadu senām kopsakarībām pārceļot uz 2023. gadu un meklējot atbildes uz jautājumiem, kas māksliniekus urda tagad, teikts izrādes pieteikumā.

Teātra un kino zinātniece Valentīna Freimane reiz teica, ka izrāde notiek vismaz trijos laikos – tajā, kad autors ir uzrakstījis lugu; tajā, kad režisors to ir iestudējis, un tajā, kad skatītājs to skatās.

Rainis uzraksta lugu ''Spēlēju, dancoju" 1915. gadā. Viņam tā ir "Velnu nakts piecos cēlienos". Imants Ziedonis uzraksta studiju par Raini "Spēlēju, dancoju" 1976. gadā, domājot par Totu un ar ko īsti viņš cīnās. Režisors Elmārs Seņkovs lugu izvēlas iestudēt 21. gadsimta 20. gados un iepriekš sarunā teicis, ka Rainis būtu gribējis, lai lugu iestudē pēc kara...

свернуть