Šogad biškopjiem neierasts gads – viss zied strauji un reizē, līdz ar to jau lielākā medus raža solās būt uz Jāņiem. Šis ir pats karstākais darba laiks arī Salacgrīvas biškopei Ievai Skujai, pie kuras tad arī dosimies ciemos.
Iebraucot “Imantās”, mūs pagalmā vispirms sagaida skaļš varžu koris no te esošā dīķa. “Fonā ir draudzenes, zaļās vardītes, tās katru pavasari priecē mani un apmeklētājus.”
Pie Ievas Skujas esam ciemos, jo viņa ir viena no biškopjiem, kuri uzskata, ka bites mums var dot ne tikai medu. “Te ir bišu māja, dziedinātava, šeit ir bišu gultas, kur apakšā ir trīs lielas saimes – no ārpuses iet iekšā savā mājiņā, cilvēks var netraucēti gulēt gultā, viena pusē ir trīs saimes, otrā pusē. Bitītes ar savu skaņu, mikrovibrāciju uzlabo cilvēkam asinsriti, vielmaiņu, gremošanas orgānus, tad ir arī gaiss, ienākot šeit dziedinātavā, uzreiz jūt propolisa, vaska, bišu saimes smarža. Ar smaržu mēs atkal visus elpošanas ceļus, bronhus ārstējam.”
Ieva pati gatavo arī dažādus bišu produktus, arī krēmus un lūpu krāsas. To, kā ar bišu palīdzību uzlabot veselību, kā bišu produktus izmantot ārstniecībā, Ieva apguvusi Vecpiebalgā pie apiterapeites Ilonas Radziņas, pie viņas arī noskatīta ideja par dziedinātavu. Uzcelta arī pirts, arī tur tiek izmantoti bišu produkti. “Bišu paladziņi, uzliek uz bitītēm, uz saimes virsū, tad viņas visu pieliek ar propolisu. Propoliss, kad ir silts, paliek mīkstāks. Ja sāp locītavas vai kauli, tad tas ļoti labi ārstē. Un ir arī vēl drāniņas, kur pārtiku tin iekšā un liek ledusskapī no vaska. Izkausē vasku, to drāniņu samitrina, tad tāda vaskaina drēbīte ir.”
Līdz augustam Ieva Skuja ir arī Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskolas direktore. Tā kā arī šo skolu skars reorganizācija, tad biškopība un lauku tūrisms ir alternatīva tam, ko darīt turpmāk. Bet kāpēc šāda profesijas izvēle – biškopība un pedagoģija? “Es bērnībā trešā klasē jau zināju, ka man būs divas profesijas, es būšu daiļdārzniece un sporta skolotāja. Man parasti skolotāji teica, ka tādas profesijas neiet kopā un jāizvēlas viena, bet es tā spītīgi gāju un aizgāju uz Bulduriem, pabeidzu Bulduros puķkopību, tālāk gāju uz Sporta akadēmiju un - pedagogs. Ar biškopību sapratu, ka ir neveselīgi ēst tās šokolādes, Man ļoti, ļoti garšoja, es pat varēju divas šokolādes vienā dienā apēst, tad sapratu, ka kaut kas jāmaina, un sākšu medu ēst.”
Ievas mājas – “Imantas” – atrodas pavisam netālu no Salacgrīvas, starp “VIA Baltika” šoseju un jūru, jāteic, ka piejūrā, kur daba ir skarbāka, biškopība nav sevišķi izplatīta. Ieva stāsta, ka viņas bites šiem apstākļiem ir pratušas pielāgoties. {Es dzīvoju, var teikt, pie pašas jūras, 250 metri tikai no jūras, man nav apkārt lauku bitēm. Bites pat iet tūjās, no skujām velk ārā nektāru. Bitītes iet uz Kuivižu mazdārziņiem, uz Salacgrīvas mazdārziņiem, te pa meža apakšu, visur. Un mums ir tāds specifiskāks medus, nesakristalizējas, paliek tāds želejveidīgāks, īpatnējs, ar tādu tā kā ne anīsa, ne ananāsa piegaršu. Es domāju, ka tas vairāk ir no skujkokiem, tāds sveķaināks, Kādreiz smeju, ka mums nav pļavu, bet mums ir jūras aļģu medus, ka man bites iet uz jūru uz aļģēm, ir kas arī tirgū notic…”
Bet tagad līdz Jāņiem Ievai priekšā ir pats karstākais darba laiks. Tā kā šogad viss zied vienlaicīgi un bagātīgi, tad uz Līgo svētkiem solās būt arī bagātīga medus raža.
Foto: Freepik; ilustratīvs
