Publiskas uzrunas sabiedrībai mūsdienās šķiet ikdienišķas, jo ir tik daudz mediju, kuros tās vērot atkal un atkal. Sīki analizēt, uz tām reaģēt vai dažkārt par tām arī pasmaidīt. Laikmets kurā dzīvojam tiešām pilns ar tekstiem un uzrunām, taču vēsturē publiskās uzrunas bija spilgtu notikumu pavadītas, ar bagātīgu retoriku apveltītas un tām īpaša vieta vēstures liecībās.

Publiskās runas ir emocionāls vēstījums sabiedrībai. Dažkārt tas ir gana spēcīgs, lai celtos kājās un rīkotos, citkārt tik blāvs un neveiksmīgs, ka padara runātāju par apcelšanas objektu. Kādas bijušas ievērojamas publiskās runas vēsturē, stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns.

Prezidentu publiskās runas šodien

Prezidentu uzrunas vienmēr ir bijis virtuves sarunu un mediju sīkas analīzes objekts. Tās ir bijušas iedvesmojošas, pacilājoša, pelēkas un garlaicīgas. Prezidentu runas ir spilgti iezīmējušas gan ģeopolitisko kursu, gan sociālo noskaņojumu valstī. Līga Romāne-Kalniņa pētījumā analizējusi Baltijas prezidentu uzrunas.

Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna Dziesmu un deju svētkos “Rīgai 800” 2001. gadā ir leģendāra. Uz to cilvēki atsaucas joprojām, sakot, cik ļoti mums toreiz kaut kas tāds bija nepieciešams. Prezidente ar savu runu desmit gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas mūs stiprināja un no jauna formēja mūsu nacionālo identitāti. Tieši šim jautājumam - prezidentu runu nozīmei nacionālās identitātes veidošanā Baltijas valstīs - pievērsās jaunā valodniece Līga Romāne-Kalniņa, un šobrīd viņas interese vainagojusies ar aizstāvētu promocijas darbu Latvijas Universitātē un iegūtu titulu “Gada disertācija”. Pētniece stāsta par darba mērķi un gūtajām atziņam.

свернуть